Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
     
   
 
  Jaunieši, kas sasnieguši pusaudžu gadus un iepazinušies ar latviešu dievestības atjaunojumu – dievturību, ir ievedami pieaugušo kārtā. Pamatā šai darbībai ir Māras gādība par jauniešiem un rūpes par viņu godu un tikumu. Māra, apjozdama zelta jostu meitām, novēl viņām augt lielām un turēt godu. Simboliski šo Māras vēlējumu nodod jauniešiem, ievedot viņus pieaugušo kārtā, ar jostas apjošanu vai saktas piespraušanu. Šajā rituālā, roku dodami un kāju uz akmens likdami, jaunieši svinīgi solās turēt sevi godā un kopt latviešu dievestību.
   

Jaunatnes ievešanu pieaugušo kārtā var izdarīt daudzinājumā pēc svētrunas vai atsevišķā svinīgā, tikai šim nolūkam sarīkotā dievājā norisē.

Iekārtojums: Galds, uz galda Māras krusts un svečturis ar svecēm. Galdam priekšā akmens.

Vīkšējs aicina jauniešus sastāties lokā ap akmeni. Ja jaunatnes ievešana notiek tikai šim nolūkam sarīkotā norisē, tad to iesāk tāpat kā daudzinājumu ar sveču iedegšanu un Dieva aicinājumu (sk. Daudzinājuma 1., 2., 3. punktu). Pēc “Klusiet, jauni, klusiet, veci”, vai pēc dižrunas vīkšējs aicina draudzi dziedāt:

  1. Visi dzied:
Diži meži, platas lapas, veci vīri, gudri vārdi;
Mežs ar savu dižumiņu, vecs ar savu gudrumiņu.
Veci vīri nomiruši, padomiņu pametuši.
Jauni vīri salasīj’ši, padomiņu gribēdami.
Ņemiet, jauni, padomiņu no veciem ļautiņiem:
Vecajiem ļautiņiem Dieviņš deva padomiņu.
     
  2. Vīkšējs uzrunā jauniešus, uzsveŗot šī svinīgā brīža nozīmi, kad viņi, pārkāpdami jaunības slieksni, stājas pieaugušo kārtā, kam līdzi iet pienākumi un atbildība. Savu uzrunu vīkšējs nobeidz ar vārdiem:
“Šodien jūs esat latviešu dievestības un tikumu mantinieki un jūsu rokās ir latviskās latviešu tautas nākotnes nodrošināšana. Tas ir liels un atbildīgs uzdevums, kas veicams tikai ar Dieva padomu, gudru prātu un pašu roku sūru varu. Tāpēc es jums jautāju:
“Vai jūs gribat pievienoties latviešu Dieva atskārtumam? Vai jūs, dzīvodami tikumisku un dievāju dzīvi, kopsiet latviešu dievestību un tās atjaunojumu – dievturību un stiprināsiet to latviešu tautā? Vai jūs gribat būt latviski latvieši visu mūžu un savus spēkus un gudrību likt latviešu senās dievestības un latviskas latviešu tautas nākotnes nodrošināšanas darbā? Ja to visu darīt ir jūsu vēlēšanās un apņemšanās, tad aplieciniet to, dodot man savu labo roku un liekot labo kāju uz akmens, katrs sacīdams: “Ar Dieva palīgu es to apņemos.”
     
  3. Katrs jaunietis, dodams vīkšējam labo roku un likdams savu labo kāju uz akmens, atbild: “Ar Dieva palīgu es to apņemos.”
     
  4. Vīkšējs iet pie katra jaunieša un apliek tam jostu, teikdams:
“Mīļa Māra man apjoza trim kārtām zelta jostu;
Apjozdama tā sacīja: audzi liela (liels), stāv godā.”
     
  5. Vīkšējs: “Lai Māras josta ir par zīmi šim dievājam notikumam un šī goda atgādinājums uz visu mūžu. Ar to jūs esat uzņemti pieaugušo kārtā, latviešu dievestības kopēju pulkā un Latvijas dievtuŗu sadraudzē.”
     
  6. Vīkšējs, sakrustodams rokas:
“Met, Dieviņ, zelta krustu par šiem jaunajiem latviešiem un dod viņiem savu svētību. Lai Dievs, Māra un Laime ir jūsu ceļa rādītāji.”
     
  7. Visi dzied:
Grezni grezni ievas zied, vēl jo grezni ābelītes;
Grezni grezni jauni puiši, vēl jo greznas meitenītes.
Dēli auga kā ozoli augsta kalna galiņā.
Meitenītes lejiņā kā niedrītes līgojās.
Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs taisnu ceļu nostaigāt.

Pēc tam turpinājas daudzinājums vai izbeidzas jauniešu ievešana pieaugušo kārtā.


 
(Vēres: Marğers Grīns, LATVIEŠU SENĀ DIEVESTĪBA UN TĀS ATJAUNOJUMS – DIEVTURĪBA, Māra, 1998. Nordik, Rīga).