Mājas Lapā Kas Mēs Esam Bieži Jautājumi Dievturība Grāmatas Ziņas Gadskārta Godi Latviešu Raksti
     
   
 

(Dieva zīmes– Lilija Kluce)
  Dievs ir augstākais garīgais jēdziens latviešu dievestībā. Dievs kā īpašvārds sastopams vairāk nekā 9700 dainās. Dievs stāv pāri laikam, telpai, mūžam, un cilvēkam tas sajūtams tikai dvēseles pārdzīvojumā. Šolaiku zinātnieku pieņēmums, ka doma vai padoms ir visu notikumu un procesu sākums, apstiprina mūsu senču atziņu jau kopš sirmas senatnes, ka lietas, kas ir aiz cilvēka prāta un saprašanas robežām, aiz necaurejamās sienas vai nepārkāpjamā sliekšņa, ir Dieva ziņā. Tas norāda, ka Dieva būtību vislabāk var izteikt kā domu vai padomu. Dievs ir doma un Dieva padoms ir augstākais pasaulē.

Mūsu pirmtautā augstākais garīgais jēdziens un debess nesa kopīgu nosaukumu. Latviešu valodā tas ir Dievs. Apvienojot debess un tēva jēdzienu vienā vārdā rodas salikums – debestēvs, kuŗa vārds ir Dievs un viņa ziņā ir visa garīgā pasaule. Sanskrita valodā tas ir “dyaush-pita”, latīniski “Ju-piter”, grieķiski – “Zevs-piter”. Latviešu valodā, kas arī nāk no indoeiropiešu pirmvalodas, tāpēc nav grūti aptvert Tēva un Debestēva jēdzienu, kuŗa vārds ir Dievs.

Dainās Dievs ir bieži uzrunāts par Dieviņu. Tā ir latviešu valodas īpatnība, kad, izteicot sevišķu tuvību un mīlestību, vārdu lieto pamazināmā formā. Piemēram, tēvu saucam par tētiņu, māti par māmiņu, brāli par brālīti, māsu par māsiņu.

Dievs ir viens – bez sievas, bērniem un radiem.
Kur, Dieviņ, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?
Ne tev sievas, ne bērniņi, ne tev mazu bāleliņu. F 95,42.

Dievs – doma, augstākais padoms.

Cilvēks, censdamies izteikt Dieva būtību ar pazīstamiem jēdzieniem un tuvoties tai ar sev pazīstamiem līdzekļiem, ātri nonāk pie robežas, kur izbeidzas prāta saprašana un cilvēkam zināmās fiziskās un ķīmiskās likumības.  Moderno laiku zinātne ir atklājusi daudzus dabas noslēpumus, bet aizvien nespēj noskaidrot, kur un kā rodas doma, padoms, kas pēkšņi ienāk prātā.  Šolaiku zinātnieku atziņa, ka doma vai padoms ir sākums visiem notikumiem un dzīves procesiem, tikai apstiprina to, ko mūsu senči ir jau sen atzinuši savā dievestībā, ka atbilde šim jautājumam slēpjas aiz nepārvaramās sienas, aiz kuŗas ir Dievs.  Tāpēc arī latviešu dievestības izpratnē jēdziens, ar kuŗu vislabāk var iztteikt Dieva būtību, ir padoms vai doma.  Dievs ir doma un Dieva padoms ir augstākais pasaulē.

Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam gudrs padomiņš:
Dievs kokiem lapas deva, Dievs vārpiņas tīrumā. F 238,355.
Dievs ir mūžīgs, un mūžīgs ir Dieva padoms.  Ļaudis, ilgu mūžu dzīvodami, vērodami dažādās norises dabā un savā dzīvē, sakrātās gudrības atstāj pēcnācējiem kā Dieva padomu.

Ņemiet, jauni, padomiņu no veciem ļautiņiem;
Vecajiem ļautiņiem Dieviņš deva padomiņu.   49328.

Dievs – visa laidējs, radītājs.

Dievs, būdams visa sākums, ir arī visa radītājs vai kā dainās teikts – laidējs.  Latviešu dievestība uzskata, ka visa dzīvā un nedzīvā daba, clvēki un dzīvnieki, debesis un zeme un visa garīga un materialā pasaule, kādu mēs to pazīstam tās lielaja daudzveidībā, ir Dieva laista.

Ne sunīša es nespēru, ne uguns pagalītes;
I sunīts Dieva laists, i uguns pagalīte. 3034’.

Šis uzskats neruna pret im evolūcijas procesam, jo nekas ne no kā nerodas.  Viss ir Dieva laists.  Evolūcijas ceļā, kas taču arī ir Dieva laistas norises, attīstas un izveidojas mums pazīstamā pasaule un viss, kas uz tās atrodas.  Tā ir latviešu dievestības raksturīga mācība, kas nenonāk pretrunās ar zinātni, bet to papildina.

Dievs ir sargs un glābējs.

Visās reliğijās pastāv uzskats, ka tās augstākā varenība un spēks ir lielākais sargs un glābējs, pie kā cilvēki griežas ar lūgšanām briesmās, grūtībās vai nelaimes gadījumos.  Arī latviešu dievestībā cilvēki nešaubīgi paļaujas uz Dievu kā visspēcīgāko sargu un glābēju jebkuŗā gadījumā.  Dieva aizsardzībā cilvēks vienmēr jūtas drošs.

Dieviņam vēlējos, maz varītes turēdams,
Dieviņš manu laivu īra, vējš matiņus purināja.  30712.

Rodas jautājums, kā tad Dievs sarga cilvēku no briesmām un glābj viņu nelaimē?  Latviešu dievestībā atbilde nāk skaidra un nepārprotama – cilvēks saņem Dieva padomu, kā rīkoties nelaimes gadījumos, kā izvairīties no briesmām, kā pasargāt savu mājas vietu.  Dieva padoms ir tā dzelžu sēta ar ko viņš sarga ļaudis no ļaunuma un briesmām, ar Dieva padomu, kas rodas īstajā brīdī, ļaudis izglābjas no nelaimes.

Buŗ man’ burvji, skauž man’ skauği, nevar manis izpostīt:
Dieviņš taisa dzelžu sētu apkārt manu māju vietu. 32468.

Dievs – aizbildnis, atspaids.

Dieva atspaids un iestāšanās par bāreņiem, sērdieņiem un dzīves grūtībās nonākušajiem ir raksturīga latviešu dievestībā.  Dievs uzklausa viņu lūgumus un aizstāv pret nodarītajām pārestībām, dodams viņiem savu padomu šķēršļus pārvarēt vajadzīgā laikā un vietā.  Kad grūtības nomāc cilvēku un viņam trūkst spēka turpināt darbu, Dievs nāk ar savu padomu un palīdzību.

Ļauna diena priecājās, redzēj mani panīkušu;
Man Dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem.  9230.

Dievs – devējs, ņēmējs.

Latviešu dievestībā cilvēks apzinās, ka viss ir Dieva laists un viss nāk no Dieva.  Tajā pašā laikā viņš arī zina, ka bez paša darba un pūlēm nekas nav sasniedzams un iegūstams.

Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva,
Dievs rokā neiedeva, iekam pate nepelnīju. 6854.

Dievs ir audzinātājs, padomnieks.

Dieva padoms ir augstākais ideāls, pēc kā cilvēks cenšas.  Dievs, dodams cilvekam padomu, kļūst par audzināšanas vadlīniju licēju un audzinātāju, cilvēka rakstura veidotāju.  Dzīve pāec Dieva padoma veidojas tikumīga:  cilvēka rakstura stingrība un darba veiksme liecina par Dieva padomu audzināšanā.
Visi ļaudis brīnījās par to manu tikumiņu;
Ko jūs, ļaudis, brīnaties, Dieviņš mani audzināja. 5073.

Dievs – tiesātājs, kauninātājs.

Dievs taisnība un žēlastība saistās ar Dievu kā augstāko tiesnesi un sodītāju.  Atšķirībā no citām reliğijam, latviešu dievestība šai ziņā ir īpatnēja.  Tajā nav paredzētas lielas mokas vai briesmīgi sodi par nodarītiem nedarbiem. Tas nenozīmē, ka ļauni darbi paliek nesodīti. Sods var nākt negaidot un pa lielākai daļai kā Dieva palīga iztrūkums.
Ne to dienu Dievs sodīja, kad otram ļaunu vēl;
Soda Dievs mūžiņā, soda mūža galiņā. 9120.
Pie Dieviņa gaust es gāju, ron’ Dieviņu apgulušu;
Piecelies, mīļš Dieviņš, kaunē manus ienaidniekus. 9123.
Ko, ļautiņi, dabūjāt ap manim runādami?
Ļaunu vārdu dabūjāt, ne Dieviņa palīdzību. 8538.

Dievs – veselības avots.

Viss labais nāk no Dieva.  Tapēc arī labu veselību cilveks gūst no Dieva.  Vesels cilvēks ir priecīgs, grūtības ir vieglāk panesamas un darbs nenogurdina darītāju.

Kad no Dieva veselība, nepiekūstu strādādams,
Kā piekūstu gulēdams, ļaunas dienas vārdzināts. 27327.

Dievs ir labs, mīļš, labvēlīgs, lēnīgs.
Latviešu dievestībā Dievs ir labs, un viss labais nāk no Dieva. Dievs nav ļauns, bargs, dusmīgs vai nežēlīgs. Tā ir raksturīga latviešu dievestības īpašība, kas to atšķiŗ no citām reliğijām. Dieva labums izpaužas kā labestība cilvēkos, kas dzīvo pēc Dieva padoma. Dievs nekad nevēl cilvēkiem ļaunu. Ļaunums rodas no Ļaunas dienas, Nelaimes un ļauniem ļaudīm.
Ļaudis man ļaunu vēl, Dievs man ļaunu nevēlēja;
Dievs man ļaunu nevēlēja, redz man’ taisnu dzīvojot. 9111.

Dievs ir redzīgs, zinīgs. Neviens nevar izvairīties no Dieva skata vai darīt Dievam netīkamus darbus, iedomājoties, ka Dievs to neredz.
Šķit’, saulīti netekot miglainā rītiņā;
Šķit’ Dieviņu neredzot, kas otram žēl darīja. 9130’.

Dievs ir žēlīgs, taisnīgs. Dievs ir žēlsirdīgs pret grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Dievam pieder līdzināšana un taisnības radīšana cilvēkos, tai pašā laikā norādot, ka katram pašam jābūt patiesam un taisnam.
Gauži lūdzu māmuliņu, lai nebāra sērdienīti;
Dievs paklausa sērdienīša asarotu lūgumiņu. 4024.
Līdzin’, Dieviņ, i līdzin’, zemes virsu staigādams,
Citam dod sāli, maizi, citam jauku valodiņu. 90,1814.
Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu;
Tad ij Dievs palīdzēs taisnu ceļu nostaigāt. 34199.
Dievs ir priecīgs, līksms, grezns. Dievam patīk prieks, līksmība, greznums. Latviešu dievestība nepazīst askētismu, sevis aizliegšanu vai apzinātu nabadzību.
Labāk grezni padziedāju, nekā niekus daudz runāju.
Dievam tika greznas dziesmas, ļaudīm nieku valodiņas. 803.

Dievs ir varens, spēcīgs. Dievs, būdams augstākais padoms, visa zinātājs, laidējs, sargs, ir arī varenākais un spēcīgākais. Viņa varenība izpaužas likumos, kas vada pasaules dzīvi un notikumus.
Augstu dzied cīrulītis par visiem putniņiem;
Augstāk Dieva varenība par visiem ļautiņiem. 2598.
Dieviņ, tavu likumiņu, gaiša diena, gaiša nakts:
Dienu gaiša saule spīd, nakti gaiša mēnesnīca. 33765.

Dieva turēšana izpaužās Dieva lūgšanā, daudzināšanā, ziedošanā, zintēšanā (sk. Bieži jautājumi). No Dieva lūdz padomu, dievpalīgu, veiksmi dzīvē un darbā. Dievam dod pateicību par saņemto. Dieva daudzināšana ir bieža Dieva pieminēšana un godināšana vārdos, darbos, greznās dziesmās, kas ir raksturīga latviešu dievestībā.
Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā;
Še ceļos, še guļos zem Dieviņa kājiņām. 33666.
Paldies saku Dieviņam, tas darbiņš nodzīvots;
Dieviņ, līdzi rociņām citu darbu padzīvot. 6935.

Dievs un dvēsele.
Latviešu dievestības uztverē dvēsele ir dievišķā daļa cilvēkā, Dieva devums, ko bērns saņem nākdams šai pasaulē. Būdama dievišķa, dvēsele ir sākums mūsu cilvēciskajam ES, kas izpaužās cilvēka raksturā, dabā, stājā. Dievs ir devis dvēselei iespēju atspoguļot ne tikai iedzimtās vecāku raksturīgās īpašības, bet uztvert sevī arī apkārtējo vidi.
Spoža zvaigzne notecēja pie līgavas namdurvīm:
Tā nebija spoža zvaigzne, tā bērniņa dvēselīte. 1127.
Mūsdienu zinātnieki izpētījuši, ka, mainoties dzīves videi, mainās arī cilvēka izturēšanās, kas rāda, ka ārējiem apstākļiem gan labiem, gan ļauniem ir liela ietekme uz cilvēka dvēseli. Taču dvēselei ir arī iespējams pretoties sliktiem iespaidiem, apstākļiem un palikt tīrai, neaptraipītai.
Ko tie ļaudis man darīja, ko manam augumam?
Dzelzīs kalta man miesiņa, tēraudiņa dvēselīte. 31388.

Dieva piederumi.
Atskārstot Dievu kā visa laidēju un radītāju, dabīgi izraisās secinājums, ka viss, kas pasaulē atrodams, Dievam arī pieder. Tas attiecas ne tikai uz redzamām un taustāmām lietām, bet arī uz visu neredzamo, garīgo pasauli, jūtām, stāju, tikumiem, ilgām, domām un iecerēm. Tādējādi viss, kas Dieva laistajā pasaulē atrodams, pieņem dievāju īpašību, viss ir Dievam piederīgs un visas norises Dievs ir veidojis dievišķā saskaņā. Dievs ir pār visu, tāpēc cilvēkam nav tiesības uzmesties par valdnieku un noteicēju pār pasauli un mainīt Dieva noteikto kārtību. Latviešu dievestība uzskata, ka cilvēks ir daļa no Dieva laistās pasaules, ne tās pārvaldnieks un noteicējs. Cilvēka uzdevums un pienākums ir palīdzēt uzturēt dievišķo saskaņu zemes virsū, jo Dievs viņam ir devis prātu un saprašanu šo darbu veikt.
Kam tie kalni, kam tās lejas, kam lielie tīrumiņi?
Dieva kalni, Dieva lejas, Dieva lielie tīrumiņi. 33671”.

 

(Vēres: Marğers Grīns, Latviešu senā dievestība un tās atjaunojums – dievturība, Māra, 1998. Nordik, Rīga)